Andrievs Niedra ir pretrunīgi vērtēta personība Latvijas sabiedrībā un kultūras vēsturē. Rakstniecības attīstībā nozīmīgi ir vairāki viņa sacerējumi, kuros izteiktas autoram tuvas idejas un veidots mākslinieciski ietilpīgs pārmaiņu laikmeta tēls, galvenokārt aplūkojot 19. un 20. gs. mijas posmu. A. Niedra studēja teoloģiju un strādāja par mācītāju. 20. gs. otrajā desmitgadē viņš iesaistījās politiskajā darbībā, sarežģītajos Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara apstākļos iestādamies par sadarbību ar vāciešiem. 1919. gada maijā un jūnijā A. Niedra vadīja vācu atbalstītu ministru kabinetu, par ko izpelnījās latviešu sabiedrības nosodījumu.

Sākotnējo izglītību A. Niedra ieguva Tirzas pagastskolā no 1877. gada līdz 1881. gadam. 1883. un 1884. gadā viņš apmeklēja Tirzas draudzes skolu, pēc tam 1885. un 1886. gadā mācījās Vecpiebalgas draudzes skolā. 1887. gadā A. Niedra iestājās Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāzijā, 1890. gadā pārgāja uz Rīgas guberņas (vēlāko Nikolaja) ģimnāziju, savukārt abitūrijas diplomu 1890. gadā ieguva Jelgavas ģimnāzijā. 1891. gadā A. Niedra iestājās Tērbatas (Tartu) Universitātes (Tartu Űlikool) Teoloģijas fakultātē, kur mācījās ar pārtraukumiem un studijas beidza 1899. gadā.

Laikā no 1893. gada līdz 1895. gadam A. Niedra strādāja par mājskolotāju barona Oskara fon Grothusa (Karl Ernst Oscar Wilhelm von Grotthuss) ģimenē Ventspils apriņķa Puzenieku muižā. 1899. gadā viņš uzsāka darbu žurnāla “Austrums” redakcijā, savukārt rudenī uzņēmās palīgmācītāja pienākumus Koknesē. 1900. gadā A. Niedra saslima ar plaušu tuberkulozi un ārstējās Davosā, Šveicē. 1902. gadā viņš atgriezās Koknesē, no turienes vadīja laikraksta “Pēterburgas Avīzes” literāro daļu, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Vecpiebalgā. No 1903. gada dzīvoja Cēsīs, kur ierīkoja spiestuvi un līdz 1906. gadam vadīja un izdeva žurnālu “Austrums”. 1905. gada revolūcijas periodā zaudējis īpašumus, A. Niedra no 1906. gada līdz 1918. gadam bija mācītājs Matīšu, vēlāk Kalsnavas un Vietalvas draudzēs, izpelnīdamies popularitāti ar saviem sprediķiem. 1918. gadā lielinieki A. Niedru arestēja, taču viņam izdevās izbēgt. 1919. gada pirmajā pusē A. Niedras politiskās aktivitātes noteica vēlme vērsties pret lielinieku teroru Latvijā un panākt Rīgas atbrīvošanu. Šī iemesla dēļ viņš devās uz Kurzemi un aktīvi iestājās par politisku sadarbību ar Baltijas vāciešiem. Pēc vācu karaspēka 1919. gada aprīlī organizētā puča, kas bija vērsts pret Latvijas Pagaidu valdību ar ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā, un nesekmīgiem centieniem panākt savstarpēju vienošanos A. Niedra maijā piekrita vadīt vācu izveidoto t. s. Niedras ministru kabinetu. Šis lēmums nostādīja viņu krasā pretrunā 1918. gadā izveidotajai Latvijas Pagaidu valdībai, kas bija likumīga valsts interešu pārstāve. Jūnija beigās A. Niedras kabineta darbība tika pārtraukta. No 1919. gada novembra līdz 1924. gadam A. Niedra dzīvoja Klaipēdas apgabalā. 1924. gada maijā viņš atgriezās Rīgā, kur tika arestēts un septembrī tiesāts par saistību ar K. Ulmaņa pagaidu valdības gāšanu un prettiesisku darbību Latvijas Neatkarības kara laikā. Ar Rīgas Apgabaltiesas lēmumu A. Niedram tika piespriests sešu gadu cietokšņa sods par valsts nodevību. Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes izsludinātās apžēlošanas un izraidīšanas no Latvijas A. Niedra kopš 1926. gadā dzīvoja Austrumprūsijā, kur līdz 1930. gadam strādāja par mācītāju Altštatē, bet pēc tam pensionējās. 1942. gadā, vācu okupācijas apstākļos, neilgi pirms nāves viņš atgriezās Rīgā.

Nozīmīgākā A. Niedras darbības daļa saistīta ar rakstniecību un presi. Jau 1887. gadā, pusaudža vecumā, tika publicēts A. Niedras dzejoļu krājums “Pirmās ziedoņa vēsmas”, ko Lejasciemā izdeva krodzinieks, grāmatu tirgotājs un apgādnieks Jānis Misiņš, pazīstamā bibliofila Jāņa Misiņa radinieks. Vēlāk A. Niedras dzejoļi tika iespiesti sadarbībā ar Rūdolfu Blaumani veidotajā kopkrājumā “Ceļa malā” (1900). Periodikā 1898. gadā publicēti stāsti “Bez paša pagātnes” un “Skaidra sirds”, kuros iezīmējās rakstnieka darbos daudzkārt tēlotās sašķeltās personības portretējums, kā arī analizēta laikmeta situācija. A. Niedras uzskatu un to attīstības atklāsmē nozīmīgi ir daudzi viņi turpmākie literārie darbi, kā arī periodikā publicētās apceres. Nozīmīgs ir raksts “Morituri” (1902), kurā, skaidrojot vāciešu un latviešu attiecības, rakstnieks norādīja uz vācu sabiedrības ilglaicīgas perspektīvas trūkumu Baltijā. Pārliecība par evolucionāras attīstības ceļu bija viens no iemesliem, kādēļ A. Niedra neatbalstīja 1905. gada revolūciju. Mūža vēlākajos gados nozīmīga vieta rakstnieka daiļradē tika ierādīta atmiņu vēstījumiem, kam raksturīgs arī savas pozīcijas skaidrojums. Pirmie A. Niedras “Raksti” iznāca grāmatizdevēja Luda Neimaņa izdevumā Jelgavā no 1911. gada līdz 1914. gadam. Paša autora sakārtojumā tika veidots viņa darbu apkopojums “Nemiera ceļi”, kas tika publicēts no 1928. gada līdz 1933. gadam.

Rakstnieka daiļrades attīstība iedalāma vairākos posmos, kam sākotnēji raksturīgs sevis meklēšanas process, bet vēlāk nozīmīgi bija t. s. programmas darbi. A. Niedras literārajā veikumā uzskatāmi vērojams, kā attīstības procesu diktētas prasības saduras ar 19. gs. beigās joprojām nozīmīgo saikni ar iepriekšējo paaudžu dzīves telpu un attiecību modeļiem. Atmiņās “Mana bērnība un mani puikas gadi” (pirmā daļa 1926. gadā, otrā daļa 1930. gadā) sajūtu par lūzuma posmu tautas dzīvē rakstnieks ietvēris dzimtas stāstā, salīdzinot savus divus ļoti atšķirīgos vectēvus. Pārmaiņu procesu ekonomisko analīzi A. Niedra saistīja ar pāreju uz jaunām saimniekošanas formām, kas savā attīstībā vājināja tradicionālo latviešu saikni ar zemi. Pēc A. Niedras uzskata, jaunas izpratnes veidošanās latviešu sabiedrību sasniedza ar muižas, amatniecības un tirdzniecības starpniecību, pakāpeniski mainoties bezzemnieku psiholoģijai, kā arī iegūstot skolas zināšanas. Ar mērniecību un nomu saistītā zemes individualizēšana saimnieku jaunākos dēlus mudināja atstāt tēva mājas un meklēt sev citu nodarbošanos. Daudzos darbos A. Niedra atspoguļoja izvēles situāciju, kura iezīmēja jaunus garīgus apvāršņus, taču atklāja arī būtiskas izmaiņas ierastajā kārtībā. Piemēram, stāstā “Skaidra sirds” (1898) notikumu gaitā atklājas, ka jaunā jurista Ozola studijās izmantotā nauda iegūta negodīgā ceļā, viņa tēvam izdevīgā brīdī slepeni piesavinoties līdzekļus no pagasta kases. Kādreizējā rīcība skaidrojama ar tēva protestu pret muižnieku un mācītāju uzspiestajiem ierobežojumiem, kā arī nepārvaramu vēlmi nodrošināt dēlam tādus dzīves apstākļus, kas ļautu piepildīt viņa agrāk neīstenotos un neīstenojamos sapņus. Taču tā radījusi neatrisināmu morālu dilemmu, kas visdziļākās pēdas atstājusi pašā vecajā Ozolā. Līdzīgas ētiskas problēmas risinātas arī citos A. Niedras darbos, piemēram, stāstā “Nespēcīga dvēsele” (1898), kurā iezīmējas, bet netiek īstenota tautiskas reliģiskas filozofijas radīšanas vēlme. Arī alegoriskajā pasakā “Zemnieka dēls” (1902) ietverta latviešu jaunās paaudzes likteņa gaita un mokoša pašanalīze. Līdzsvara meklējumi starp agrāko un tagadējo laikmetu, ētiskām vērtībām un ekonomiskas nostiprināšanās vēlmi raksturo romānu “Līduma dūmos” (1899), kas ir viens no rakstnieka apjomīgākajiem un nozīmīgākajiem darbiem, atklājot latviešu jaunās inteliģences sadursmi ar vācu muižniecības pasauli. Romāna vielu A. Niedra vēlāk iestrādājis pēc tā motīviem veidotajā drāmā “Zeme” (1903). Vairākos rakstnieka darbos, it īpaši vēsturiskajā romānā “Kad mēness dilst” (1902) un romānā “Sikspārnis” (1905), sižeta risinājumā izmantoti populārās literatūras elementi. Vēlākos A. Niedras darbus raksturo skepse un vilšanās, kā arī polemiski centieni pamatot savu rīcību. Tas īpaši raksturīgi viņa drāmai “Kangars” (1929) un plašajai apcerei “Tautas nodevēja atmiņas”, kas tapusi laika periodā no 1923. gada līdz 1930. gadam.

Rakstnieka sākotnējiem literārajiem darbiem piemita latviešu rakstniecībā līdz tam nebijis konfliktu mērogs un idejisko sadursmju spriegums. To ievirzi noteica autora izvirzītā t. s. jaunnacionālisma teorija, kam saknes meklējamas jaunlatviešu kustībā un kuras primārais mērķis bija nācijas pašapziņas celšana. Literārajos darbos un apcerēs, vērtējot un projektējot sociālās un ekonomiskās attīstības ceļus, A. Niedra detalizēti atspoguļoja centrālo tēlu sarežģīto izvēli, to skaidrojot ar pretrunīgajiem sociālajiem apstākļiem, kuru kopumu viņš apzīmēja ar terminu pārejas laikmets. Rakstnieks tiecās aplūkot atsevišķu indivīdu un tautas nākotnes perspektīvu, kas viņa izpratnē bija cieši saistīta ar latviešu un vāciešu ekonomisko līdzāspastāvēšanu un latviešu nācijas pakāpenisku nostiprināšanos saimnieciskas attīstības ceļā. 

Sabiedrības interesi it īpaši raisīja 19. un 20. gs. mijā tapušie A. Niedras literārie darbi, kā arī viņa polemiskie apcerējumi. Kritiski turpretī vērtēta rakstnieka pretrunīgā politiskā darbība, kas sagādājusi viņam “tautas ienaidnieka” apzīmējumu. Izšķirošais faktors A. Niedras politiskās darbības negatīvajā novērtējumā ir bijusi viņa nostāšanās pret jaunizveidoto Latvijas valsti un tās politiskajiem vadītājiem valsts tapšanai izšķirīgi svarīgā posmā 1919. gadā. Par nodevīgu uzskatītā A. Niedras politiskā darbība nav ļāvusi viņam saņemt pienācīgu atzinību par citās darbības jomās paveikto. 1971. gadā, atzīmējot A. Niedras simtgadi, latviešu trimdā Mineapolisā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), tika atkārtoti publicēti viņa nozīmīgākie literārie darbi, tos apkopojot četru sējumu “Rakstu” izdevumā. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas rakstnieka darbi no jauna izdoti arī Latvijā.

Plašu popularitāti izpelnījušies atsevišķi A. Niedras dzejoļi, kam piemīt īpatnēja muzikalitāte, it īpaši tas sakāms par dzejoli “Gaujas malā” (“Dažu skaistu ziedu”, 1891), kura melodija folklorizējusies. 1992. gadā Maijas Smildziņas un Jāņa Rēdliha režijā tika uzņemta Latvijas Televīzijas filma “Līduma dūmos”. 2015. gadā režisors Valters Sīlis “Dirty Deal Teatro” iestudēja Latvijas valsts tapšanas sarežģītajiem līkločiem veltītu izrādi “Andrievs Niedra”, kuras literāro pamatu veidoja Kārlis Krūmiņš.